IOF

Kas ir IOF:

IOF ir akronīms par nodokļiem finanšu darījumiem, ko iekasē no fiziskām un juridiskām personām, kas veic darījumus ar kredītiem, valūtas maiņu, apdrošināšanu vai vērtspapīriem

IOF ir paredzēta Federālās Konstitūcijas 153., V pantā:

153. pants. Savienībai ir pienākums noteikt nodokļus:

[...]

V - kredīta, maiņas un apdrošināšanas operācijas vai vērtspapīri vai vērtspapīri;

Nodokļu nomenklatūra izriet no Federālās Konstitūcijas 153. panta V punktā aprakstīto darbību tīri finansiāla rakstura. Tāpēc jebkura rīcība, kas ietilpst šajās darbībās, būs pakļauta IOF kolekcijai.

IOF iezīmes

Finanšu darījumu nodoklis ir:

Federālā : tā kā Savienība to ir izveidojusi neatkarīgi no tā, kura federatīvā vienība iekasē nodokli.

Privāts : jo Federālā Konstitūcija neļauj Savienībai deleģēt savu iestādi.

Extrafiscal : Atšķirībā no fiskālajiem nodokļiem (kuru vienīgais mērķis ir publisko naudas iekasēšana), IOF ir tirgus fiskālais mērķis, koncentrējoties uz apgrozījumu un ražošanu.

Nav saistību : jo radošais notikums (situācija, kas rada nodokļa saistības) ir neatkarīga no jebkuras valsts darbības. Tas, kas rada pienākumu maksāt IOF, vienmēr ir nodokļu maksātāju darbība.

Nesaistīta vākšana : valsts var brīvi izmantot IOF iekasēto summu budžetā paredzētajos izdevumos.

Netiešs : Jūsu finansiālais slogs (pienākums maksāt) var tikt nodots citai personai.

Real : neņem vērā nodokļu maksātāja personiskās īpašības. Tas ir par lietām, nevis cilvēkiem.

Kāds ir IOF ar nodokli apliekamais notikums?

Saskaņā ar Valsts nodokļu kodeksa 113. panta 1. punktu notikums, kas rada pienākumu maksāt nodokli, ir likumā noteiktā situācija, kas ir nepieciešama un pietiekama, lai notiktu. Ir svarīgi pievērst uzmanību katram likumā paredzētajam termiņam, jo ​​lielākā daļa nodokļu tiesvedību apspriež ar nodokli apliekamā notikuma rašanos vai ne.

IOF gadījumā ģenerējošie fakti ir sīki izklāstīti Valsts nodokļu kodeksa 63. pantā, kas nosaka: \ t

63. pants. Federālajam nodoklim par kredītiem, valūtas maiņu un apdrošināšanu, kā arī ar operācijām, kas saistītas ar vērtspapīriem, ir šāds faktors:

I - attiecībā uz kredīta operācijām - to izpildi, pilnībā vai daļēji piegādājot summu vai vērtību, kas ir pienākuma priekšmets, vai tā darīšanu pieejamu ieinteresētajai pusei;

II - attiecībā uz ārvalstu valūtas operācijām, to izpildi, piegādājot valsts vai ārvalstu valūtu, vai to apliecinošu dokumentu, vai to nodošanu ieinteresētās personas rīcībā tādā apjomā, kas ir līdzvērtīgs ārvalstu vai valsts valūtai, ko tā piegādājusi vai darījusi pieejamu;

III - attiecībā uz apdrošināšanas darbībām, to izpildi, izsniedzot politiku vai līdzvērtīgu dokumentu, vai piemaksas saņemšanu piemērojamo tiesību aktu veidā;

IV - attiecībā uz darījumiem ar vērtspapīriem, to izsniegšanu, nosūtīšanu, apmaksu vai izpirkšanu saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem.

Gadījumos, kad tiek izņemts no krājkonta, Federālā Augstākā tiesa jau ir nolēmusi, ka tā nav salīdzināma ar kredīta operāciju, tāpēc nav IOF nodokļa. Sapratne ir paredzēta kopsavilkumā 664.

Kāds ir IOF aprēķina pamats?

Aprēķina pamats ir summa, par kādu tiek piemērota likme (procentuālā daļa vai fiksētā summa, kas nosaka maksājamo summu). Lai gan aprēķinu bāze ir paredzēta likumā, likmes ir mainīgas.

IOF aprēķinu bāzes ir izskaidrotas Valsts nodokļu kodeksa 64. pantā:

64. pants. Nodokļa aprēķina pamats ir:

I - kredīta operācijām - saistību summa, kas ietver pamatsummu un procentus;

II - ārvalstu valūtas darījumiem - attiecīgā summa, kas saņemta, piegādāta vai darīta pieejama valsts valūtā;

III - apdrošināšanas darbībām - prēmijas summa;

IV - darbībām, kas saistītas ar vērtspapīriem : \ t

a) emisijā - nominālvērtība plus nemateriālā vērtība, ja tāda ir;

b) pārvedumā - likumā noteiktā cena vai nominālvērtība vai biržas kotācijas vērtība;

c) maksājumā vai atpirkšanā - cena.

Kāda ir IOF regulatīvā funkcija?

Tā kā tas ir papildu nodoklis, IOF spēlē lielāku lomu nekā vienkārša ieņēmumu iekasēšana. Ar to valdība regulē tirgu, kontrolē kredītu piedāvājumu un pieprasījumu valstī.

Tirgus regulēšana ar IOF notiek, palielinot un samazinot likmes ar Izpildkomitejas dekrētiem. Šis pieaugums ir izņēmums no likumības principa, saskaņā ar kuru likuma, kas uzliek vai palielina nodokli, esamība ir obligāta.

IOF arī neievēro anterioritātes un deviņdesmito gadu principus. Pirmais attiecas uz nodokļu iekasēšanas aizliegumu tajā pašā finanšu gadā, kurā tas tika izveidots vai palielināts (Federālās Konstitūcijas 150., III, b) pants). Otrais ir aizliegums iekasēt nodokļus 90 dienu laikā pēc tās izveidošanas vai grozīšanas (Federālās Konstitūcijas 195. panta 6. punkts).

Anterioritātes un deviņpadsmitā gadsimta principi veido lielāku principu, ko sauc par pārsteiguma principu. Pēc viņa teiktā, likumdevējs centās pasargāt nodokļu maksātājus no neparedzētiem maksājumiem, vienlaikus nodrošinot saprātīgu laiku, lai sagatavotos cieņai.

IOF regulatīvā funkcija pārklājas ar likumības un pārsteiguma principiem, ņemot vērā, ka, lai labāk kontrolētu tirgu, valdībai ir jābūt pilnīgi brīvai mainīt nodokļu likmes.